Krievija - Ekskursijas

Tā dibināta 1138.gadā un ir Krievijas galvaspilsēta un valsts lielākā pilsēta, ir tādu unikālu Krievijas pērļu īpašniece kā Maskavas Kremlis un Sarkanais laukums ( iekļauti UNESCO Pasaules mantojumu sarakstā ), Tretjakovska galerija, Triumfa arka Kutuzova prospektā, Puškina muzejs, Šilova galerija, Kristus Glābēja katedrāle, Bogojavļenskas klosteris, Svētā Daniila klosteris. Maskavas daudzās baznīcas un klosteri, Poklonaja kalna memoriālais komplekss, Jaunais un Vecais Arbats, Bulvāra loks, Kutuzova prospekts, Sergijeva Posāda, Kolomenska, Kuskova muižas, Arhangeļska, Caricina, Abramceva, Viesu Sēta un Manēžas laukums, Staļina laika augstcelnes, piemineklis “Strādnieks un kolhozniece”, zoodārzs, “Japānas dārzs” Botāniskajā dārzā, cirki un pasaulslaveni teātri – tas viss aicina simtiem tūkstoš viesu. Maskavas upes abus krastus savieno vairāki tilti. Maskavas Kremlis tika uzcelts sākotnēji kā neliels koka cietoksnis Maskavas upes krastā 1156.gadā. Vēlāk to pārbūvēja un paplašināja kā Maskavas pilsētas cietoksni. Tagadējo izskatu tas ieguva 15.gadsimta beigās. Tagad te ir Krievijas valdības rezidence. Pie Kremļa aizsargvaļņa atrodas Vasilija Svētlaimīgā katedrāle, kas ir viena no skaistākajām krievu pareizticīgo baznīcām. Vēl ir noteikti jāapskata Arbata un Tveras prospekti un Maskavas pazemes dzelzceļa metro tuneļi, kuri ir karaliski noformēti ar griestu un sienu gleznojumiem. Tas celts 20.gadsimta 30.gados ar domu, lai kara laikā te būtu izmantojamas telpas kā bumbu patvertnes. Maskava ir Krievijas Pareizticīgo baznīcas garīgais centrs. Lielu pilsētas platību aizņem daudzdzīvokļu dzīvojamie nami.

Tā tiek uzskatīta par vienu no skaistākajām Krievijas pilsētām ar cara laika greznumu un mirdzumu, otrā vārdā to sauc par “Ziemeļu Venēciju”. Dibināta 18.gadsimta sākumā, un 1713.gadā kļuva par karaliskās ģimenes rezidenci. Tā izpletusies Ņevas upes grīvā un krastos. Pilsēta ir transporta, zinātnes, rūpniecības un kultūras centrs. Te apkopots neparasts kultūrvēturisku pieminekļu ansamblis. Savdabību tai piešķir daudzie kanāli, 400 tilti un tiltiņi. Tā tiek uzskatīta par Krievijas viseiropeiskāko pilsētu gan arhitektūras, gan iedzīvotāju mentalitātes ziņā. Pilsētas centrs ir Pils laukums ar Ziemas pili - bijusī cara ziemas rezidence, tagad ievērojams mākslas muzejs - Ermitāža . Pētera-Pāvila (Petropavlovskas) cietoksnis - Krievijas caru kapa vietas , Dekabristu laukums (bijušais Senāta) ar Pētera I pieminekli - Sanktpēterburgas simbols, Ņevas prospekts - centrālā iela, Īzaka katedrāle, Paceļamie tilti pār Ņevu , Pēterburgas pilis, Krondštate un Petergofa, Dostojevska muzejs, 16 profesionāli teātri (to skatā tādi slaveni teātri kā Marjinskas, Musorgska Operas un baleta teātris, Lielais Drāmas teātris); Aleksandrovskas kolonna un Galvenā štāba arka, Vasaras dārzs un Inženieru pils. Sanktpēterburgā ir arī tādi klasicisma un ampīra stilu paraugi kā Mākslas akadēmija (1764.-1788. g.), Admiralitāte (1806.-1823. g.), Kalnu institūts (1806.- 1811. g.), Narvskas vārti (1827.-1834. g), slaveni tilti (katrs no tiem ir mākslas darbs un inženieru meistarības paraugs). Lielā Tēvijas kara laika Ļeņingradas blokādes upuru piemiņai 1960. gadā tika uzcelts memoriāls komplekss Piskarevskas kapos. Mūsdienās pilsēta ir svarīgs rūpniecības centrs, kurā attīstīta inženierija, ķīmiskā rūpniecība un kuģubūve. Pilsētas īpašā atraktivitāte ir „baltās naktis”, kad saule tikpat kā nenoriet- visu nakti ir gaiša krēsla.

Sanktpēterburgas mazpilsētās - Petergofā (Pēterpilī), Puškinā (Carskoje Selo), Pavlovskā, Gatčinā un citās – ir izvietoti unikāli 18., 19. gs. pils-parku ansambļi.

Rezervāts un arhitektūras un etnogrāfijas muzejs “Kiži” atrodas Krievijas ziemeļos uz Kiži salas un Valamas salas. Tās atrodas Oņegas ezerā Karēlijā. Tajās ir divas 18. gs. baznīcas no koka, kopā ar astoņstūrainu pulksteni, kas arī izgatavots no koka bez naglu palīdzības. Rezervāts ievietots UNESCO Pasaules mantojumu sarakstā. Visa arhitektūra un apkārtne ir veidota harmonijā ar apkārtējo vidi.

UNESCO Pasaules mantojumu sarakstā ir ievietoti daudzi objekti Krevijā: Novgorodas vēsturiskie pieminekļi, kultūrvēsturiskais Soloveckas salu komplekss, senās Vladimiras – Suzdaļskas zemju un “Krievijas Zelta Loka” pilsētu baltā marmora pieminekļi, Borisa-Gļeba pareizticīgo baznīca Kidekšā, Sergijeva Lavra Trīsvienība Sergijeva Posadā, Kolomenskas Augšāmcelšanās baznīca.

Volgograda ievērojama ar memorālo kompleksu “Mamajev Kurgan” , ar unikālu, milzīgu pieminekli “Rodina-Matj” (Māte- Zeme), Staļiņingradas kaujas panorāma un skaista upes piekrastes ainava.

Tas ir daudzu polārekspedīciju sākumpunkts, viena no Ziemeļu jūras ceļa pamatbāzēm un viena no visunikālākajām Krievijas pilsētām. Pilsēta ir slavena ne tikai ar saviem īpašajiem dabas pieminekļiem, bet arī ar muzejiem: brīvdabas muzeju, lietišķās mākslas un koka būvju muzeju, tautas mākslas muzeju. Vecpilsētas Viesu sēta (17.gs.) - spilgts krievu arhitektūras piemērs. Netālu atrodas Pinežskas rezervāts un Soloveckas vēsturiskais arhitektūras un dabas muzejs-rezervāts Soloveckas salās, Baltajā jūrā.

Valsts teritorijā ir izvietoti vairāk kā simts rezervātu un nacionālo parku. Viens no tiem ir Astrahaņas rezervāts.

Tajā satiekas divas dabas stihijas-ūdens un zeme. Ūdens stihiju pārstāv varenās Volgas ūdeņi, kura savas nogulsnes atstāj Kaspijas ezera ZA piekrastes palieņu pļavās. Cietzemi veido neapdzīvoti stepju klajumi un pustuksneši, kas dziļi iestiepjas Piekaspijas zemienes Z daļā. Plašie Volgas deltas apgabali sasniedzami tikai laivās. Vasarās un rudeņos, kad ūdenslīmenis ir zemāks, veidojas jauni purvu apgabali, un ziemā atkal tie tiek pārpludināti. Šī ir viena no nozīmīgākajām pasaules mitrāju platībām. Kopumā 19 000 km2 lielā platībā izveidojies biezs ezeru, dūksnāju, tekošu ūdens straumju, sāļūdens, saldūdens atzaru tīkls, mitrāji, kas ieskauj arī vairākas salas. Ziemā te temperatūra var noslīdēt līdz -40 ºC, bet vasarās līdz +45 ºC. Iespējami braucieni ar laivām, kuģiem, kanoe, izklaides braucieni līdz Astrahaņai, putnu vērošana un makšķerēšana. Vietējo iedzīvotāju papildus nodarbošanās ir arī niedru pļaušana un vākšana. Ir iespēja palikt pa nakti naktsmītnēs uz kuģa vai klubos vai Astrahaņas viesnīcās.

Barguzinas (Baikāla) nacionālais parks

Ietver savu pērli-Baikālu ar 2000 m augstiem kalniem Sibīrijas A daļā. Ezerā atrodas 20% pasaules saldūdens krājumu, un tas ir lielākais saldūdens ezers pasaulē. Dzidrais ūdens ļauj ieskatīties ezera dzīlēs pat līdz 40 m dziļumam, jo ūdens satur tikai pusi no tā minerālu daudzuma, kas citos ezeros. Ezera platība ir tikpat liela, cik Beļģijas teritorija. Ezerā sastopamas 2500 dzīvnieku sugas, un 80% no tām ir endēmas- tātad citur nekur nav sastopamas. Viena no šādām sugām ir Baikāla nerpa jeb ronis. To te ir ap 3000, un zoologi vēl nav pierādījuši, kā šie roņi nokļuvuši Baikāla ezerā.

Tās ir īpatnējas zivis, kuras ir caurspīdīgas un dzīvo pat 503 m dziļumā). Baikāls ir arī vecākais ezers pasaulē: 25 miljoni gadu! Ezers joprojām turpina veidoties, jo visai biežas ir zemestrīces šajā rajonā. Ezers kuģojams 210-250 dienas gadā, un aizsalst tikai decembra beigās vai janvāra sākumā. Netālu no Baikāla Z krastiem atrodas Krievijas viens no lielākajiem transporta ceļiem- 43 000 km garā Baikāla- Amūras dzelzceļa maģistrāle, kas savieno A-Sibīriju ar Klusā okeāna piekrasti. Barguzinas kalnu grēdas R nogāzēs aug biezi lapegļu meži ar rododendru audzēm, lielākā augstumā tos nomaina ķērpji un sūnas-skarbā kalnu tundra. Mežos satopami lāči, vilki, lapsas, ūdri, aļņi, Sibīrijas stirnas un maralbrieži, arī reti sastopamais Barguzinas pasugas sabulis, kurš sava greznā kažoka dēļ gandrīz ticis reiz iznīcināts. Parka apkaimē ir iespēja apmeklēt budistu templi Ulanudē, atgūt veselību dziednieciskajos un karstajos avotos Šumakas rajonā, doties pārgājienos pa Sajānu kalnu nogāzēm.

Krasnojarska

Izvietota Jeņisejas abos krastos. Netālu no pilsētas atrodas rezervāts Stolbi, kurā ir īpatnējas, stabiem līdzīgas klintis.

Ir Padomju Savienības laikā izslavēts kūrorts, arī tagad apmeklēts, jo te valda subtropu klimats, siltums gada lielākajā daļā, un visaktīvākā ir vasaras sezona. Te atrodas gan lieliskas viesnīcas, gan sanatorijas. Skaista, neliela pilsēta, atpūtnieku un automašīnu pārslogota. Noteikti vērts aplūkot vairāk kā gadsimtu veco dendrāriju, ostu, kurā piestāj lielie kruīza kuģi, koncertzāli, kur uzstājas Krievijas bagātie un slavenie. Atslodzi un prieku sagādā peldēšanās Melnajā jūra (+28ºC ) pie vienīgās smilšu pludmales visā piekrastē, kas ir mākslīgi veidota. Tā arī ir atbilde uz jautājumu, kādēļ Melnā jūra? -pludmales visur veido melni olīši, neviena vienīga smilšu graudiņa.

Atrodas Japāņu jūras krastā, kur 19.gs. vidū tika izveidots krievu militārais nocietinājums. Bijusi „slepenā pilsēta”, un tagad pieejama apmeklētājiem. Vladivostoka ir galapunkts garākajam pasaules nepārtrauktajam dzelzceļam- Transsibīrijas maģistrālei. Tā sākas Maskavā un stiepjas 9446 km garumā. Šajā maršrutā tiek šķērsotas 8 laika joslas un tas ilgst astoņas dienas.

Tas ir sešu salu arhipelāgs, kas atrodas Baltās jūras rietumu daļā un aizņem 300 km2. Apdzīvotas kopš 5. gs. p. m. ē., bet pirmās liecības par cilvēku atrašanos ir kopš 3. gadu tūkstoša pirms mūsu ēras. Kopš 15. gs. salās atrodas klosteris, kas kopā ar vairākām 15. un 16. gs. uzceltām baznīcām funkcionē joprojām. Pirms 4 tūkstošiem gadu tautas, kas dzīvoja Krievijas kontinentālajā daļā, uzskatīja, ka uz salām drīkst doties tikai īpašu reliģisku ceremoniju veikšanai, lai pielūgtu dievus vai apglabātu mirušos ciltstēvus. Svētajām apglabāšanas vietām blakus tika uzcelti akmeņu krāvuma labirinti, kuru uzdevums bija pasargāt pasauli no aizgājēju dvēseļu atgriešanās. 15.gs. būvētā klostera mūra augstums ir 11 m, platums pie pamatiem-ap 6 m. Viss tika būvēts, atbilstoši tā laika modernākajiem militārās inženierzinātnes sasniegumiem. Jau 16.gadsimtā parādījās klosterī savs cietums, kas izcēlās ar savu bardzību un ietilpību. 20.gadsimtā cietums tika slēgts, klosterim bija sava flote, HES, kur izmantoja paisums un bēguma enerģiju, radiostacija, attīstīta lauksaimniecība un amatniecība. 20.gadsimta raibā vēsture klostera dzīvē iezīmējusi dziļas pēdas ar bargo cietumu sākot, „īpašo uzdevumu nometni” vēlāk, un no 1937.gada: „Solovku īpašo uzdevumu cietums”(SLON saīsinājumā no krievu valodas). Katru vasaru augustā Solovkos notiek komunisma upuru piemiņas dienas. Te palikuši dzīvot, galvenokārt, ieslodzīto bērni un mazbērni.

Tā ir Krievijas lielākā ziemeļu pilsēta, un nozīmē- „pasaules mala”. Asociācijas ar to rada 9 mēnešus garā ziema un divus mēnešu garā polārā nakts. Pilsētā var aplūkot Ziemeļu flotes militāro muzeju, Ieroču muzeju, Sv. Nikolaja baznīcu. Netālu atrodas Senās Kolas apmetnes paliekas no 13. gadsimta.

Kamčatkas pussalā atrodas geizeru pasaule un jūtama vulkānu aktivitāte.

Kaukāza un Altaja kalni vilina alpīnistus ar savu spēku un gleznainumu. Te sastopami daudzi šļūdoņi un ledāji.

Kaļiņingrada

Skumjš vēstures piemineklis. Kā adata maisam cauri duras kādreiz tik progresīvās Austrumprūsijas saimnieciskās vides paliekas, kas asi disonē ar pēckara celtniecības un iekšējās infrastruktūras murgiem. Patiešām, dīvaina sajūta braukt pa bruģētām ielām un laukumiem, garām graciozām vēl visai labi saglabājušās vācu „fachwerk” villām, liekas, ka ik pa brīdim atrodies kādā pirmskara vācu filmā. Jā, tā taču ir filozofa I.Kanta pilsēta. Bet kā te varēja iedzīvoties krievi? Tas nav bijis visai viegli, tāpēc arī šodien tur tiek būvētas pareizticīgo baznīcas, lai cilvēki sajustos kā mājās.

Kaļiņingradā ir jaušams ekonomiskais pacēlums. Sarunās ar vietējiem uzņēmējiem pavīd informācija par milzīgiem Krievijas plāniem tuvākā vai tālākā nākotnē Kaļiņingradas apgabalā veidot ko līdzīgu ASV Lasvegasas izklaides un atpūtas oāzei, taču pagaidām oficiālu ziņu par to nav. Kaļiņingradieši paši izrāda pietiekami lielu interesi sadarboties ar Latviju, bet ne vienmēr viņiem izdodas iecerētos plānus īstenot, piemēram, pilnībā nokomplektēt tūristu grupas jaungada sagaidīšanai Latvijā.

Lielas ekonomiskas intereses Kaļiņingradā cer īstenot Polijas, Lietuvas un Vācijas uzņēmēji. Latviešiem esot grūti konkurēt. "Tūrisma Bizness Lv" 19.03.2008