Polija - Ekskursijas

Polija ir bagāta ar visdažādākajām alām, vairums no kurām ir atvērtas tūristiem. Plānojot maršrutus, tās droši var iekļaut ceļojuma programmā.

26-060 Chęciny k/Kielc, powiat kielecki, woj. świętokrzyskie.

Raksturs, izcelšanās, īpašības, aizsardzība.

Raj ala ar savu nosaukumu var pateikties laika gaitā lieliski izveidotajam noteku dekoram, kurš ir uzkrāts uz nelielas platības.

Maršruts sākas paviljonā, kur ir sagatavota ievadoša izstāde. Šeit ir savākti eksemplāri, kuri tika iegūti arheoloģisko darbu laikā, starp citiem krama darbarīki. Tos izveidoja neandertālieši, kuri dzīvoja šajās alās pirms 40 tūks. gadu. Ir izstādīti arī aizvēsturisku dzīvnieku kauli.

No izstādes paviljona ceļš ved pa mākslīgi izveidotu /sztolnia/ uz alu. Šī /sztolnia/ spēlē slūžu lomu, kura aizsragā alas mikroklimatu. Aiz tās atrodas plaša Ievad Kamera, kura savieno trīs gaiteņu turpinājumus. Nākamā, Atlūzumu Kamera ir vislielākā alas zāle. Šeit jūs redzēsiet milzīgus akmeņus, kuri nokrita no alas griestiem, un vēlāk pārklājās ar notekām. Tālāk atrodas Kolonnu Zāle, kurā atrodas ļoti skaistas noteku kolonnas un stalaktīti, sienās ir vairāki pārakmeņojušies koraļļi, bet alas dibenu klāj ezeriņi, dobumi ar ārstējošu ūdeni un rīsu laukumi. Te atrodas arī retie pizoīdi – brīvas satekas, lodes formā, kuras tiek sauktas par „Alu Pērlēm”. Tālāk maršrutu turpina tiltiņš pāri nelielam ezeriņam uz Stalaktītu Zāli. Šeit atrodas simtiem stalaktītu dažādās attīstības stadijās. To skaits sasniedz  200 uz km2. Uz pamata atrodas stalagmīti, kā arī apvienotās satekas, kuras rada dažādas interesantas formas, piem. sateku kolonna saukta par „Pagodu”. Nākamais alas fragments ir 8 metrus augsta Augtsā Zāle.

Alas caurums tika atvērts 1963. gadā, bet popularitāti tā ieguva jau 1964.gadā. 1968. gadā to atzina par dabas rezervātu, kopā ar 7,7 ha plašu teritoriju tās apkārtnē. No 1977. gada  tā ir atvērta tūristu apmeklējumiem.

Objekta pieejamība tūristiem
Alu var apmeklēt no marta līdz novembrim no 10:00 līdz 17:00, izņemot pirmdienas.
Grupas maksimālais lielums 15 cilv. Ar 15 min.intervālu
Pieejamība ir ierobežota ar alas aizsardzības noteikumiem – ieteicama rezervēšana.

Kletno pie Stroń Śląski

Kłodzkas aprinķis, dolnośląskie vojevodiste.

Ala ir izveidojusies no kalcija kristāliem. Alā, izņemot neparasti un daudzveidīgi saglabājušās satekas, ir fragmenti piepildīti ar saskalojumiem, kuri satur milzīgus daudzumus pleistoceņu dzīvnieku atlieku.

Alu atvēra 1966.gadā, Kamieniolomas Kletno II marmora pētīšanas darbu laikā. Niedzwiedzia ala ir viena no garākajām Polijas alām. Kopējais gaiteņu garums sasniedz apm. 2500 metru. Gaiteņi un zāles atrodas trijos līmeņos: augstajā – kurš ir saglabājies tikai fragmentāri; vidējā – pielāgots apmeklēšanai un apakšējais līmenis, kurš nav pieejams tūristiem,  naturālo grūtību dēļ, kā arī ievērojot drošības noteikumus ( tā ir visskaistākā alas daļa, kuras garums ir 2 km). Alas unikālās vērtības nosaka gaiteņu raksturs un novietojums, sateku iedvesmojošs izskats, kā arī saskalojumu īpatnības. Šajā ziņā Niedzwiedzia ala ieņem pirmo vietu starp Polijas alām.

Vislielāko sateku formu bagātību jūs redzēsiet Pils Zālē un Stalaktītu Gaitenī, kā arī Nāves Dobumu gaitenī. Starp vairākām stalaktītu un stalagmītu formām šeit atrodas kolonnas, sauktas par stalagnātiem, heliktītiem, drapērijas un aizkari, sateku kaskādes, starp kuriem vislielākais sasniedz 8 metru garumu – tā sauktā Lielā Kaskāde. Alas dibenu un gaiteņus klāj Nāves Dobumi, kuros veidojas kristāliskās formas, kuras atgādina koraļļu kolonijas. Lielākā alas daļa ir piepildīta ar saskalojumiem, smilšu-dūņu-mālu nogulsnēm, ar klinšu nogruvumiem un dzīvnieku kauliem. Starp kauliem, kuri tika atrasti alā, dominē alu lāča kauli, kurš dzīvoja šajās zemēs pleistocēnas periodā – pirms apm. 15 tūks. gadu atpakaļ. Mazākajos apmēros saglabājušies alu lauvas, alu hiēnas, vilka,lapsas un sikspārņu kauli. 1977. Gadā alu un tās apkārtni atzina par dabas rezervātu, kas tiek aizsargāts ar likumu.

Wierzchowie ciems, Wielka Wieś pagasts Kluczyvodas ielejā

krakovas aprinķis, małopolskie vojevodiste

Apakšzemes karsta forma. Ala ir vislielākā Krakovas Augstienes apkārtnē. Oriģināla un aizraujoša, piemērota apmeklēšanai, labi parāda apakšzemes krāsu parādības. Apmēram kilometru garš gaiteņu labirints, fantastiski sastādītas klints telpas, interesants sateku dekors. Arheoloģiskie pētījumi noveda līdz interesantiem atklājumiem. Te tika atrastas pleistocēnas dzīvnieku kauli ( lācis, briedis, hiēna, lauva), kā arī cilvēka atstātas pēdas pirms vairākiem tūkst. gadu. Alai ir dabas pieminekļa statuss Juras Parka „Dolinki Podkrakowskie” teritorijā. Tai ir visgarākais tūristu maršruts starp Polijas alām un ir viena no pirmajām alām Eiropā, kura tika piemērota tūristu apmeklējumiem .

Trases garums – apmeklēšanas laiks

Maršruts - apm. 700 m – apm. 50 min.

Objekta pieejamība tūristiem
Viegli var piebraukt no Krakovas - 20 km.
Ceļš ved no autostāvvietas - 800 m.Autostāvvieta ir bezmaksas. Grupas: min. 5 cilv., maks. 50 cilv.. Apmeklēšana no 9.IV līdz 30.XI katr.dienu. No 9.IV līdz 30. IV - no 9:00 līdz 16:00. No 1.V līdz 31.VIII - no 9:00 līdz 17:00. No 1.IX līdz 31.X - no 9:00 līdz 16:00. No 1.XI līdz 30.XI - no 9:00 līdz15:00 , kā arī ziemas brīvdienu laikā. Apmeklēšana citās stundās – pēc saskaņošanas ar vadību.
Temperatūra alā + 7.5 C

• organizētas grupas : biļetes jārezervē pa telefonu.
• individuālie tūristi : bez ierobežojumiem, pilnajās apmeklēšanas stundās.

Jerzmanowice-Przeginia pagasts, krakovas aprinķis, małopolskie vojevodiste

Alas nosaukums ( kura ir pazīstama arī kā Jerzmanowicka, Księża, Biała) nāk no atrastajiem šeit bagātajiem rūdu saturošajiem atlikumiem un šinīs dienās dzīvojošajiem sikspārņiem.

Tā atrodas klinšu grupā Będkovskas Ielejas augstajā pusē 447 metrus virs jūras līmeņa ar garumu 306 metri un ir  viena no lielākajām Krakovas Juras alām.

Kompleksie arheoloģiskie pētījumi tika uzsākti pēc otrā pasaules kara un tos vadīja Valdemārs Hmeļevskis 1956 – 1963 gados.

No arheoloģiska viedokļa Nietoperzowa Ala ir pazīstama ar savu augstpaleolitisko pozīciju, kuru datē ap 3800 gadiem. To izmantoja alu lāču mednieki, kā savu nometni.

Jerzmanovas mednieki, kuri bija HOMO SAPIENS grupas pārstāvji, tiek uzskatīti par atrasto šeit krama bultu un šķēpu radītājiem, kuri reprezentē tā saukto Jerzmanovas Kultūru.

Ala tika atvērta tūristiem 1994. gadā.

Krakova – Vaveļas Kalns.

Vavelas Kalns  sastāv no kalcija klintīm, kuras nāk no jaunākās juras laikmeta daļas. Pūķa ala izveidojās krasu procesu rezultātā. Tagad tie sastāda daudzveidīgu alas iekšējo reljefu: aizas, kameras, bedres utt. Gaiteņu kopējais garums ir 270 m., tajā ietilpst 81 - metru garš tūristiem piemērots maršruts, ietver sevī nokāpšanu vecajā austriešu akā un trīs klints kameras atdalītas ar sašaurinājumiem. Cauri ķieģeļu tornītim, pie ārējā aizsargmūra, jūs nokāpsiet pa 135 pakāpieniem, ap 21 metru uz leju uz Pūķa alas iekšu. Pēc nokāpšanas jūs stāvat alas pašā lejā, ziemeļu kamerā, kura vēl XIX gs. bija pa daļai piepildīts ar ūdeni – tas tika pievadīts Vavelas pils ēkām. Profesors Aloizs Alths 1874. Gadā uzsāka šeit pirmos ģeoloģiski – arheoloģiskos pētījumus. Kā rakstīja pats pētnieks – pūķa kauli , kā arī „pirmsplūdu” dzīvnieku atliekas netika atrastas. Ar īsu sašaurinājumu tūristi ienāks uz vidējo kameru, Pūķa alas visplašāko daļu. Tās garums sasniedz 25 m., bet maksimālais augstums – 10m. Kamera sastāv no divām telpām, kuras ir sadalītas ar sašaurinājumu, izveidotu no klints sagruvumiem. Pirmajā daļā ala ātri palielina augstumu līdz 4,5 metru. Šo ceļa gabalu jums jāveic ejot uz augšu pa pakāpieniem. Šī grotas daļa ir īpaši interesanta. Kameras visaugstākajā vietā jūs redzēsiet akmens kupola lejas daļu ar caurumu, caur kuru 1829. Gadā uz Pūķa alu nokāpa Ambrozijs Grabovskis. Šis Karkovas arhitektūras pieminekļu pētnieks pirmais aprakstīja alas raksturu. Pateicoties viņa enerģiskajam darbam 1843 – 1846 gados ala tika atvērta apmeklējumiem. Aiz koka staba, kurš pilda pārklājuma lomu, var saredzēt caurumu, aizklātu ar restēm. Tas ir mākslīgi izveidots 1974. gadā tunelis, kurš ved uz blakus situētu gaiteņu sistēmu. 160 metrus gara tuneļa daļa (aiz restēm) nav pieejams tūristiem, ved uz katedrāles pusi. Gaiteņu šauruma un netīruma dēļ tūristi nevar apmeklēt šo alas daļu.

Otra plaša vidējās kameras daļa XVII-XVIII gs. tika izmantota kā alkoholisko dzērienu noliktava. Uz pēdējo telpu ved īss gaitenis, kurš beidzas dienvidu kamerā. Tā ir 11 m. metrus gara, 5,8 metrus plata un 4 m. augsta. Iekšā atrodas divas masīvas ķieģeļu kolonnas, kuru iekšienēs ir īsti kalcija balsti.

Tie balsta alas pārklājumu, kurā dominē lielās šahtas ieejas caurums, saglabājies no 1851. gada.

Šajā telpā juras perioda kalcija struktūra ir īpaši daudzveidīga. Klints izcilņi, šahtas un krāsu aizas savijas mākslinieciskajā haosā. Viena no tām, kuru speleologi nosauca par „Gaiteni zem Pūķa”, kurš ved Vislas virzienā. Šahtas ķieģeļu siena labajā pusē sniedzas līdz pat alas dibenam.

Šī Pūķa alas daļa XVII-XVIII gs.bija izmantota, kā sarunu zāle krogā, kurš atradās pie alas. Dzerot alu vai vīnu cilvēki stāstīja par pūķi cilvēkēdāju, kurš pārplīsa, kad ar ūdeni no Vislas gribēja nodzēst liesmu viņa iekšās. Pūķa ala bija savulaik ļoti populāra Eiropā.

Jau 3000 gadus p.m.ē. te ieguva sāli no sāls atradnēm. XIgadsimta dokumentos parādās ziņas par Magnum Sal (Lielā sāls). No šejienes arī radies vietas nosaukums. Visvecākā šahta ir “Goriševski”, kas izveidota 1280. gadā. 1290. gadā Vieličkai tika piešķirtas pilsētas tiesības. Septiņu gadsimtu ilgās ekspluatācijas laikā tika iegūti ap 7,5 miljoni m³ sāls. Pazemē tika izveidoti 2040 kambaru deviņos līmeņos no 57 līdz 327 m dziļumam. Daļa kambaru tika piepildīti ar smiltīm, bet labā stāvoklī ir 1136 kambaru, no kuriem īpaši tiek glabāti 224 kambari. Kambari savā starpā ir savienoti ar šahtām, kuru kopējais garums ir 350 km. Raktuves pazemē sniedzas 5 km garumā un 1 km platumā.

Raktuves var apskatīt tikai grupās kopā ar grupas vadītāju. Pazemes trase ir 2 km gara un atrodas 64 līdz 125 m dziļumā zem zemes un ved caur 22 kambariem. Apskats aizņem 2 stundas. Daudzas kambaru sienas ir dekorētas ar skulptūrām un bareljefiem no sāls. Ar skulptūrām un bareljefiem tāpat ir dekorēta Sv. Kingas kapliča. Tajā var atrasties vienlaicīgi līdz 500 personām. Tās garums ir 50m, bet skulptūras un bareljefi ir no 1896.-1963. gadu perioda. Ar sāls kristāliem tāpat ir dekorēta lustra. Kopernika kambarī atrodas 4,5 m augstā no sāls veidotā astronoma figūra. Dažos kambaros ir interesanta dekoratīva koka apbūve, kurai arī ir drošības raksturs, pirmkārt, Mihalovices kambarim. Tāpat ir pazemes ezeri, kuros ir sāļš ūdens. Varšavas kambara garums ir 56 m, platums 15 m, augstums 8 m. Bet visaugstākais kambaris ir Stanislava Stašicka kambaris, kura augstums ir ap 42 m. Atsevišķa apskates trase ir pazemes Krakovas Sālsraktuvju muzejs., kurš izveidojies 1951. gadā. Muzejs sevī apvieno 13 kambarus, kuri atrodas trešajā līmenī 135 m zem zemes. Te var apskatīt sāls iegūšanas vēsturi, raktuvju aprīkojumu, raktuvju ģeoloģiju, minerālu kolekciju, tai skaitā sāls kristālus.

Pilsētā tāpat ir daudz interesanta tūristiem. Pilī, kas tika uzcelta pēc Kazimierz Lielā pavēles XIV gadsimtā, vēlāk vairākkārtīgi pārbūvētā, atrodas Krakovas Sālsraktuvju muzejs. Blakus atrodas pilsētas mūru nocietinājuma tornis, kas tika būvēts gotiskā stilā XIV gadsimtā.

Pēdējā, galvenā, vislielākā un visvairāk paplašināta Hitlera rezidence, būvēta uz Dolny Śląsk (Lejas Śląsk).

Apakšzemes Osówka Komplekss atrodas mazliet vairāk par kilometru uz ziemeļaustrumiem no Kolce ciema un tādā pašā attālumā uz ziemeļiem no Sierpnice ciema. Darbi šeit tika uzsākti 1943. gada pusē. Tie noveda līdz tam, ka radās vesela betona gaiteņu, haļļu un nostiprinājumu sistēma. Darbu mērķis bija turētsnoslēpumā. Vieni domā, ka tai vajadzēja būt Hitlera rezidencei, citi, ka zāles tika būvētas slepeno ieroču izpētei un produkcijai. Darbiem tika piesaistīti strādnieki, kā arī Gross-Rosen koncentrācijas nometnes ieslodzītie.

 

 Virszemes daļa Osówka kompleksa veido ārējo apakšzemes objekta infrastruktūru. Šeit veikto darbu grūtības pakāpe liecina par to, ka šis objekts ir vissagatavotākais visu virszemes objektu starpā „Riese” programmā Sowie Kalnos.

 

Vislielāko uzmanību piesaista divi objekti, kurus nosacīti sauc par „Kasyno”(Kazino) un „ Siłownia" (Trenažieru zāle). „Kasyno” ir 50 metru garš. Tam ir logi, monolītiska dzelzsbetona konstrukcija, skursteņu sistēma, instalācijas caurules un iekšējās apsildīšanas sistēma. Konstrukcijas ir izdarīta raktuves formā, kuru speciāli gribēja aizpildīt ar zemi un augiem. "Siłownia" – ir betona bloks, kurš sastāv no rezervuāriem un telpām, uz kuriem ved caurumi ar tērauda aizbīdņiem.

 

Osówka komplekss atroas Głuszyca pilsētas administratīvajās robežās. Tas ir visinteresantākais un visgarākais tūristeim atvērtais komplekss Sowie Kalnos

 

Noslēpumaina Apakšzemes Pilsēta Głuszyca ir slēgts:

- PirKatoļu Lieldienu dienā

- MirMirušo Svētkos (1.XI)

- ZieZiemassvētkos (24,25.XII)

- Ja Jaunā Gada priekšvakarā (31. XII)

 

Komplekss ir atvērts:

No aprīļa līdz septembrim katru dienu 10:00 – 18:00

No oktobra līdz martam katru dienu 10:00 – 16:00

 

Ieeja tikai organizētās grupās. Nokomplektēto grupu ielaišanas laiks:

No aprīļa līdz septembrim: 10:15, 11:00, 12:00, 13:00, 14:00, 15:00, 16:00, 17:00

No oktobra līdz martam: 10:15, 11:00, 12:00, 13:00, 14:00, 15:00

XIX gadsimta raktuve, kurā tika iegūta alva un sudrabs. Raktuves dziļums ap 25 m. Objekta apskate notiek ar laivām, peldot pa trasi, kuras garums ir 600m. Raktuves ir atvērtas tūristiem no 1957.gada. Atrašanās vieta - Tarnowski Góry, park Repecki.

 

Raktuve bija dibināta XVII gs. un funkcionēja līdz XIX gs. Objektā ietilpst kalnrūpniecības muzejs un pazemes trase, kas atrodas 40 m zem zemes. Raktuves ir atvēŗtas tūristiem no 1976. gada. Atrašanās vieta - Tarnowski Góry, ul. Szczęść Boże 52.

Gierłoż (vilku midzenis)

Eiropā atradās vairāki Trešā Reiha augstāk stāvošo amatpersonu bunkuri. Visi viņi atradās attālāk no lielām apdzīvotām vietām, dziļi iekšā meža masīvos, kur apkārt bija daudz ezeru un purvu. Par labu tam, ka Gierlošā jābūvē bunkuru sistēma, bija sekojoši iemesli:

1) Tuvumā atradās robeža ar PSRS (Padomju Krievija).

2) Vācijas toreizējā teritorija bija sadalīta pa aizsardzības apgabaliem. Kā viens no visnocietinātākajiem aizsardzības apgabaliem bija Austrumu Prūsijas apgabals. Šeit atradās daudz nocietinātu punktu (Gizicko, Toruņa, Klaipēda, Pilava)

2) vieta atradās lielā attālumā no komunikāciju artērijām, vecā jauktu koku mežā, kuri nodrošināja dabīgo maskēšanu.

3) Ezeri, kas atradās uz austrumiem, veidoja dabīgos šķēršļus pretinieka karaspēkiem.

1940.gada jūlijā 50-gadīgais inženieris Fritz Todl saņēma uzdevumu uzbūvēt slepeno objektu Die Gorlitz (Gireloz). Šis inženieris bija labi pazīstami, kā nocietinājuma būvju un bunkuru inženieri. Tāpēc arī viņiem tika uzticēts izprojektēt un uzbūvēt vienu no noslēpumainākajiem Otrā Pasaules kara objektiem - "Die Wolfschanze" Gierlošā.

 1941.gada agrā pavasarī, maskējot visus būvdarbus kā ķīmiskā kombināta būvniecību, sākās būvdarbi. Pašā sākumā tika uzbūvēti un uzlaboti jau esošie ceļi, kā arī izbūvēts lidlauks un dzelzceļš. Zem kokiem tapa nocietināti bunkuri un citas aizsargceltnes. Galvenajiem bunkuriem nebija logu un tie atgādināja betona klučus, kuru iekšienē vedanedaudzas durvis. No fotogrāfijām, kas veiktas pašos bunkuros, var secināt, ka šeit bija vesela pazemes ēku sistēma ar vairākiem līmeņiem.

Kopējais ēku laukums sastādīja 250 ha, mežu - 800 ha. Visi komplekss bija nožogots ar dzeloņdrāšu žogu un mīnu laukumiem ar platumu no 50 līdz 100 metriem.

Visa kara laika garumā ne krievu armija ne sabiedroto karaspēks tā arī neuzzināja par šīs bunkuru sistēmas esamību. Pat Gierlošas vietējie iedzīvotāji nezināja, kas viņu mežos darījās.

Tieši šajā bunkuru kompleksā notika atentāts pret Hitleru (20.jūlijs 1944.gads 12:42)

Święta Lipka atrodas netālu no Reszeł un Kętrzyn pilsētām - Warmińsko-mazurskie vojevodistes centrālajā daļā. Jezuītu klostera komplekss, kas šeit atrodas, tiek uzskatīts par vienu no skaistākajiem baroka arhitektūras pieminekļiem Polijā. Pēc leģendas, šajā vietā ap 1300.gadu uz liepas, kas auga tajā vietā, kur tagad atrodas baznīca, parādījās Dieva Mātes figūras ar bērnu uz rokām. Tagadējā baznīca šeit tika uzcelta 1687-93 gados, bet 1700-08 gados ap baznīcu tika uzbūvēts Krusta Ceļš ar četrām kapličām - pa vienai uz katra stūra.

Bazelikas iekšienē atrodas ļoti daudz vērtīgu mākslas darbu. Kā galveno mākslas darbu jāmin bazilikas ērģeles, kuras uztaisīja 1721.gadā Jan Josue Mosengel no Królewca. Bazelikā regulāri tiek organizēti ērģeļmūzikas koncerti, tāpat sezonā vairākas reizes dienā notiek ērģeļu demonstrēšana. Ziemā ērģeļu demonstrēšana notiek ja ir 10 vai vairāk tūristu.

Galvenais altāris nāk no 1714.gada. Altāra bildi - Matka Boska Śnieżna,

 

 1968.gadā iesvētīja Polijas kardināls Stefan Wyszyński.  Pie otrā pīlāra galvenā joma atrodas liepas koks ar Dieva mātes sudraba figūru, kas pēc tradīcijas stāv tajā pašā vietā, kur auga tā pati leģendās pieminētā liepa. Bazelikas iekšējās freskas gleznojis 1722-27 gados Maciej Jan Meyer.

Piecus gadus Auschwitz koncentrācijas nometne Osviencimā, kas atrodas 65 km no Krakovas, bija kā bieds visiem to teritoriju iedzīvotājiem, kuras okupēja Nacistiskā Vācija. 

Nometne bija dibināta 1940.gadā un bija domāta Polijas politiskajiem ieslodzītajiem. Sākotnēji nometne kalpoja kā terora un eksterminācijas instruments versts pret poļiem. Laika gaitā hitlerieši uz šejieni sāka sūtīt cilvēkus no visas Eiropas, galvenokārt ebrejus. 

Pēc 1939.gada rudens kompānijas beigām Osviencima kopā ar citām Polijas teritorijām tika iekļautas III Reihā. Tajā pat laikā pilsētas nosaukums tika nomainīts uz Auschwitz. 

Jau 1939.gada beigās SS Galvenajā Komadpunktā Vroclavā radās doma par koncentrācijas nometnes izveidošanu, kas tika motivēta ar to, ka esošie cietumi ir pārpildīti un ir vajadzīgi jauni, lai arī turpmāk varētu veikt masu arestus. 

Vairākas speciālās komisijas uzsāka vietas meklēšanu topošajai koncentrācijas nometnei. Izvēle krita uz tukšajām pirmskara kazarmām Osviencimā. Kazarmas atradās aiz pilsētas apbūvētās teritorijas, kas radīja iespējas uz paplašināšanu, kā arī bija pietiekama izolācija. Tikpat nozīmīgs bija fakts, ka Osviencima bija labi komunicēta, jo bija vien no svarīgiem dzelzceļu mezgliem. 

Pavēle par nometnes izveidošanu tika izdota 1940.gada aprīlī, bet par tās komandantu tika iecelts Rudolfs Hosse. 1940.gada 14.jūnijā gestapo nosūtīja uz nometni pirmos ieslodzītos – 728 poļu no cietuma Taranovā. 

Atvēršanas brīdi nometnē bija 20 ēku – 14 vienstāvu un 6 vairāku stāvu. No 1941 līdz 1942 gadam, izmantojot ieslodzīto darbaspēku, nometnes vadība visas vienstāvu ēkas pārbūvēja par vairāku stāvu ēkām, kā arī uzbūvēja papildus vēl astoņas ēkas. Kopā šajā nometnē bija 28 ēkas neskaitot saimniecības un virtuves ēkas. Ieslodzīto skaits svārstījās no 13000 līdz 16000 un pat līdz 20000 1942.gadā. Ieslodzītos izvietoja tā saucamos blokos izmantojot gan pagrabus, gan bēniņus. 

Pieaugot ieslodzīto skaitam, pieauga koncentrācijas nometnes teritorija, kura pārprofilējās uz cilvēku iznīcināšanu. Koncentrācijas nometne Osviencimā – KL Auschwitz I – kļuva par pamat nometni (Stammlager) veselai virknei jaunu nometņu. 1941.gadā sākās otrās nometnes būvdarbi – KL Auschwitz II (Birkenau), kura atradās 3 km attālajā Brzezinkas ciematā. Bet 1942.gadā izveidota koncentrācijas nometne Monovicā, netālu no Osviencimas, - KL Auschwitz III. Tāpat tapa ļoti daudz šī koncentrācijas nometnes filiāles, kas galvenokārt atradās visdažādāko fabriku un raktuvju tuvumā, visur tur, kur bija nepieciešams lēts darbaspēks. 

Koncentrācijas nometnes Osviencimā (KL Auschwitz I) un Brzezincā (KL Auschwitz II – Birkenau) ir saglabātas rezervāta formā un atvērtas apskatei. Svarīgākie objekti ir: Brzeznicā – četru krematoriju un gāzes kameru paliekas, dzelzceļa rampa, uz kuras tika šķiroti jaunievestie ieslodzītie, bet Osviencimā – „Nāves Bloks”. Tāpat abās nometnēs ir saglabāti bloki un daļa ieslodzīto baraku, galvenie koncentrācijas nometņu vārti, sardzes telpas, sēta no dzeloņdrātīm. Daži objekti, kurus SS iznīcināja, ir rekonstruēti no oriģināliem elementiem – piemēram, krāsnis krematorijā I, kuras SS izjauca. 

Daļu objektu SS, slēpjot pēdas, fundamentāli iznīcināja. 

Osviencimas koncentrācijas nometnē (KL Auschwitz I) ieslodzīto blokos atrodas ekspozīcijas, kas ataino nometnes vēsturi, kā arī tautu izstādes. 

Uz bijušo koncentrācijas nometni Osviencimā ved vārti ar cinisku uzrakstu: Arbeit macht frei” (Darbs dara brīvu). Caur šiem vārtiem ik dienu ieslodzītie gāja uz darbu un atgriezās pēc patsmit stundām. Blakus virtuves ēkai nometnes orķestris spēlēja maršu, kuram vajadzēja uzlabot tūkstoš lielu ieslodzīto armijas maršu, kā arī atvieglot SS ieslodzīto skaitīšanu. 

KL Auschwitz bija lielākā koncentrācijas nometne poļiem un citu tautu pārstāvjiem, kurus vācieši bija nolēmuši izolēt un nomērdēt bada nāvē, grūtā darbā, medicīniskos eksperimentos, kā arī masveidīgi likvidēt. 

No 1942.gada koncentrācijas nometne kļuva par lielāko ebreju bojā ejas vietu Eiropā. Vairākums no deportētajiem ebrejiem KL Auschwitzā tika uzreiz, bez jebkādas reģistrācijas nosūtīti iznīcībai uz gāzes kamerām. Tāpēc ir ļoti grūti precīzi pateikt, cik cilvēku gāja bojā šajā vietā. 

Jau vairākus gadus šī ir vēsturnieku diskusijas tēma, bet var pateikt, ka aptuveni bojā gājušo skaits ir 1,5 miljoni. 

Joprojām tiek meklēta papildus dokumentācija, kura ļautu daudzmaz precizēt šo skaitli. 

KL Auschwitzā gāja bojā vairāku valstu pilsoņi, dažādas ticības un ar dažādiem politiskiem uzskatiem, civiliedzīvotāji, kā arī pretošanās kustības dalībnieki un kara gūstekņi. 

Auschwitzā bija ieslodzīti 12000 Padomju armijas karagūstekņi, no kuriem 5 mēnešu laikā gāja bojā 8320 personas – daļa tika noindēta gāzes kamerās, daļa nošauta. 

Vairums ebreju, īpaši no Grieķijas un Ungārijas, izvedot uz Auschwitzu, tika maldināti. Viņi domāja, ka tiek pārcelti uz citu dzīvesvietu – Eiropas austrumos. Hitlerieši tiem pārdeva neesošus apbūves gabalus, saimniecības, veikalus, garantēja darbu neesošos uzņēmumos. 

Attālumi, kuri atdalīja topošos ieslodzītos no ieslodzījuma vietas, sniedzās līdz pat 2400km. Ceļu līdz nometnei, ieslodzītie pavadīja noplombētos preču vagonos bez ēšanas un dzeršanas līdz 7 dienām, dažreiz līdz pat 10 dienām. Tādam sastāvam nonākot nometnē, daudzi tā pasažieri jau bija miruši, galvenokārt bērni un veci cilvēki. Vilcieni piestāja Osviencimas dzelzceļa preču stacijā, bet no 1944.gada speciāli šim mērķim izbūvētas rampas Auschwitz II nometnē. Tur SS ārsti un oficieri veica selekciju starp jaunatvestajiem ebrejiem. Tie, kas vēl bija spējīgi strādāt, tika nosūtīti uz nometni, bet pārējie – pa taisno uz gāzes kamerām. Pēc Rudolfa Hossa, liecībām, uz gāzes kamerām tika nosūtīti 70-75% jaunatvesto. 

Visiem ieslodzītajiem, kam bija jāiet uz gāzes kamerām, tika pavēlēts izģērbties, motivējot to ar vajadzību nomazgāties. Tālāk ap 2000 ieslodzītie pārgāja uz citu 210 m2 lielu telpu, kuras griestos bija emitētas dušas. Tiklīdz visi ieslodzītie bija iegājuši telpā, hermētiskas durvis tika aizvērtas ciet un SS karavīri, izmantojot speciālās lūkas griestos, sabēra telpās ciklonu B. Cilvēki mira nost 15-20 minūtēs. Visiem mirušajiem tika izņemti zelta zobi, noņemti zelta gredzeni un citas dārglietas, nogriezti mati. Pēc tam līķi tika pārnesti uz krematorijas krāsnīm, bet tad kad krāsnis nespēja tikt galā – uz speciāli sarīkotajiem ugunskuriem. 

Vācijas firma „Degesch”, kas ražoja gāzi Ciklons B, laika periodā no 1941 līdz 1944 gadam no šīs gāzes realizācijas ieguva ap 300 000 markām. 

Tikai Osviencimā laika periodā no 1942 līdz 1943 gadam tika izlietots 20 t šīs gāzes. No bijušā komandanta Hossa vārdiem, 1500 cilvēku nogalināšanai bija vajadzīgs 5 līdz 7 kg. 

Atbrīvojot koncentrācijas nometni Osviencimā, padomju armija nometnes noliktavās atrada ap 7000 kg sapakotus cilvēku matus, kurus nometnes vadība nepaspēja realizēt un izsūtīt uz III Reicha rūpnīcām. 

Zelta zobi tika pārkausēti zelta stieņos un sūtīti uz SS Galveno Sanitāro Pārvaldi. Cilvēku pelni tika izmantoti kā mēslojums, vai vienkārši izkaisīti tuvākajā apkārtnē. 

Sākotnēji ieslodzītie tika izmantoti koncentrācijas nometnes paplašināšanas darbos. Tiklīdz šie darbi bija pabeigti, ieslodzīto spēku sāka izmantot III Reicha rūpniecība. Darbus ieslodzītajiem bieži vien vajadzēja veikt skriešus, bez jebkādas atpūtas. Lielais darba temps, badošanās, kā arī nemitīga pēršana palielināja nāves gadījumus. Atgriežoties nometnē, tika vilkti līdzi rati ar mirušajiem un savainotajiem ar lāpstām vai koka rungām. 

Pirmā roka, gūstekņu izmantošanai, piederēja koncernam IG Farbenindustrie, kurš Monovicē pie Osviencimas uzbūvēja sintētiskās gumijas un benzīna fabriku. 

Ieslodzītajiem dienā tika izdota barība, kuras vērtība bija tikai 1300 – 1700 kaloriju. Brokastīs ieslodzītie saņēma 0,5 litrus „kafijas” vai zāļu tējas, pusdienās – 1 litru bez gaļas zupas, kura bieži vien tika gatavota no puvušiem augļiem, vakariņās – 300-350 gramus rupjmaizes ar nelielām piedevām (20 gr desas vai 30 gr margarīna vai siera) un dzērienu no zālēm vai „kafiju”.